Divas draudzenes devās uz jūru, rezervēja numuru nelielā privātā viesnīciņā.
Mājīgs, tīrs, līdz jūrai tikai 300 metri, pludmale ļoti laba, nav daudz cilvēku, saimniece lieliski gatavo, jā un naudas izteiksmē – studentēm neko labāku pat neizdomāsi. Vispār atpūtāmies labi – peldējāmies , sauļojāmies. Pēdējā vakarā pirms prombraukšanas abas izdomājām iet gar jūru pastaigāties. Draudzene vēl nolēma pēdējo reizi iet nopeldēties, bet es staigāju gar ūdens malu un te pēkšņi redzu, smiltīs kaut kas spīd. Sagaidīju draudzeni un parādīju atradumu. Stāvējām, domājām, ko darīt. Nolēmām paņemsim līdzi un pēc tam internetā mēģināsim atrasts īpašnieci.
Sešos no rīta sēdāmies vilcienā. Kupejā kopā ar mums brauca sieviete ap 50. aizrunājāmies, izrādījās, viņa arī atpūtās tajā pat ciemā – dēls viņai uzdāvinājis 2 nedēļas kūrortā. Viss lieliski, tikai viņai notikusi liela ķibele – pazaudējusi laulību gredzenu, ko viņai vīrs, kurš trīs gadus atpakaļ miris, kāzās dāvinājis. Un viņa apraksta gredzenu pilnīgi tādu, kādu es atradu.
Sieviete stāstīja, cik tas viņai bijis dārgs, ka uz tā vēl uzgravēts viņas vīra vārds – Makars. Bet viņas vārds esot uz viņa gredzena. Tagad tas glabājas mājās, lādītē. Pirms nāves vīrs to noņēmis un teicis, lai glabā kā viņu mīlestības piemiņu. Stāstot to visu, sievietei acīs bija asaras, un es klusējot sāku rakāties savā mugursomā, izvilku gredzenu un noliku to uz galda, pārsteigtās sievietes priekšā. Viņa bija neizsakāmi laimīga. Apmainījāmies telefoniem, viņa uzaicināja mūs ciemos, nosolījās atnākt pie mums.
Pēc trīs dienām uz mūsu īrēto dzīvokli atnāca jauns cilvēks – šī sievietes dēls. Viņa atnāca mums pateikties par mammu un nolēma mums ar draudzeni pasniegt dāvanu. Neskatoties uz mūsu iebildumiem, gājām vien uz juvelieru izstrādājumu veikalu, izvēlēties katra savu gredzenu. Bet es ar Makaru tagad satiekos.